Latviešu keramikas attīstībā liela loma bija XIX gs. un XX gs. sākuma mākslinieciskajiem strāvojumiem. Tie daudzējādā ziņā noteica keramikas dekora stilistiskās īpatnības. Rīgas porcelāna un fajansa vēsturi mēdz dalīt trīs periodos: -pirmsrevolūcijas (1841—1914) -divdesmitajos— trīsdesmitajos gados-padomju periodā Pagājušajā gadsimtā Rīgā darbojās divas porcelāna un fajansa fabrikas Kuzņecova un Jesena, Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca un dažas īslaicīgi eksistējošas fabriciņas. Ražoja galvenokārt traukus, servīzes, dekoratīvās vāzes, svečturus un tamlīdzīgus priekšmetus. Uzņēmumu mākslinieciskā darbība ierobežojās gavenokārt ar priekšmetu dekorēšanu, jo trauku un servīžu formas pamatā bija aizgūtas no Rietumeiropas fabrikām, dažreiz gan nedaudz tās pārveidojot. Apgleznotāji un dekorētāji Jesena un Jakša uzņēmumos pārsvarā bija vietējie un imigrējušie vācieši; tas arī zināmā mērā noteica dekorējumu «mākslinieciskās» ievirzes. Savukārt Kuzņecova fabrikā tautas daiļamatniecības tradīciju izpratni un kolorītu ienesa krievu tautības apgleznotāji. XIX—XX gs. mijā visu Kuzņecova firmas fabriku sortimentā bija dažādas atšķirīgas un pastāvīgas grupas, atkarībā no patērētājiem: -kroga porcelāns; -ikdienas trauki; -trauki, kuru formu pirmsākumi meklējami ampīrā un XIX gs. pirmās puses mākslas tendencēs: milzīgs skaits eklektikas perioda servīžu; -jūgendstilā ieturēti priekšmeti.

Kuzņecova firmas fabrikās nebija neviena profesionāla mākslinieka. Tādēļ noieta interesēs plaši izmantoja imitācijas un atdarinājumus. Interesanti atzīmēt, ka lētākos traukus apgleznoja ar brīvu roku, jo XIX gs. beigās ātru brīvrokas dekorējumu pat neuzskatīja par mākslas darbu tas prasīja vienīgi zināmas praktiskas iemaņas. No daudzajiem zīmējumiem «izdzīvoja» vienīgi operāciju ziņā paši ekonomiskākie, paši pierastākie Krievijas keramikai tradicionālie rokas dekorējuma veidi «agaška», «maniere», «vīnogas», tomēr saglabājot tautas mākslai piemītošo skaistuma izpratni. Minētie dekorējuma veidi ir ļoti savdabīgi un raksturīgi tālaika porcelānam; tiem visiem vienojošs motīvs ir ziedi. Jāatceras, ka visā Eiropas porcelāna vēsturē ziedi ir bijuši iecienītākais dekorējums, kas savu popularitāti saglabājis arī mūsdienās.

Jau kopš XVIII gs. beigām porcelāna apgleznošanā ir pazīstami divi ziedu dekorējumu veidi: naturālais un manieres (no vācu manier - veids, paņēmiens). Ziedu naturālais gleznojums rada nedaudz smagnēju iespaidu, kas daudzējādā ziņā ir pretrunā ar porcelāna kā materiāla raksturu. «Manierē» to zīmējums un krāsa ir vienkāršoti līdz dekoratīvam stilam. Te parādās dabā neredzēti liekumi un formas, kas tikai attāli atgādina dabiskos. Krāsu kompozīcija vienmēr ir ļoti interesanta, dzīva un harmoniska. «Manieres» apgleznojumā katram otas triepienam jānodrošina noteikts un mērķtiecīgs rezultāts, jāgarantē tāds roku darba ražīgums un reizē arī pašizmaksa, lai izstrādājumu cena būtu pieņemama pietiekami plašam pircēju lokam. Vienkāršajā un zināmā mērā stereotipajā «manieres» apgleznošanā izmantoja nedaudzas krāsas vai to maisījumus. Ziedi cits no cita atšķīrās ar formas savdabību. Tas atspoguļojās ari krāsu klāšanas tehnikā. Katru ziedu radīja divās lidz trijās operācijās, kas principā visu laiku atkārtojās. Vienīgi ziedu kompozīcija un zīmējums bija sarežģītāks un ar tiem parasti dekorēja lielus vērtīgus traukus, galvenokārt vāzes. Īpaša vieta «manieres» apgleznojumos bija izkaisītiem ziediņiem. To var uzskatīt par miniatūrtehnikas paveidu, kas bija ļoti parocīgs, lai nomaskētu nelielus virsmas defektus. Ziedi sadalījās pa visu dekorējamo priekšmetu un zināmās robežās to atrašanās vietu varēja mainit. «Manieres» dekorējumā atveidoja arī kukaiņus, kuri kompozīcijā galvenokārt saistīti ar ziedu motīviem un izpildīti tādā pašā tehnikā. 

Lai dažādotu porcelāna dekorējumus, visbiežāk variēja apgleznojumu ar zeltu. Pazīstamākie no tiem bija zelta svītriņa, šaurais un platais zelta apvilkums, «iekšpuse», zelta klājums, dekorējums ar zeltu, «izraibinājums» ar zeltu, zelta arabeskas, «iezeltojums». «Iekšpuse» būtībā ir platā apvilkuma hipertrofēts variants: iekšmalā ievilktā zelta lente parasti nosedza pusi tases augstuma. Zelta klājums nosedz trauka iekšējās virsmas lielāko daļu, un vienīgi nenoklātie laukumi tika dekorēti ar ziediem. Mērķis radīt bagātības un greznības iespaidu. Zeltīšanas un zelta klājuma ideja nāk no ampīra stila porcelāna

«Dekorējums ar zeltu» atšķīrās no «izraibinājuma» un «iezeltojuma» ar konkrētu kompozīciju un rūpīgāku izpildījumu. «Izraibinājums» ir ziedu vai cita dekorējuma atdzīvināšana (izraibināšana) ar zeltu bez kādas īpašas zīmējuma kompozīcijas. Savukārt zelta arabeskas ir ornamentāla dekorējuma joslas, kuras izpildīja ar brīvu roku spalvas tehnikā, bet mūsu gadsimtā veidoja arī ar gumijas spiedogiem. «lezeltojums» būtībā bija manieres veida apgleznojums, vienīgi vienkāršāks gan zīmējumā, gan krāsu paletē. Maigos, gaišos toņos ieturētās dzeltenās, gaiši zilās un violetās ziedlapiņas papildināja un atdzīvināja daži zelta akcenti. No tā arī no saukums «iezeltojums». 

Līdzīga izpildījuma tehnika bija ari «mušelim» (no vācu muschel gliemežnīca) visiemīļotākajam dekorējuma veidam Tuvajos un Vidējos Austrumos. Ar to galvenokārt rotāja tējas traukus: visu priekšmeta virsmu vienmērīgi noklāja ar intensīvi zilu vai sarkanu krāsu, bet centrā atstāja nenosegtu baltu medaljonu (līdzīgu gliemežvākam, no kā ari nosaukums). Tajā ieotēja spilgtu rožu, mežrožu vai neaizmirstuļu buķeti

Visvienkāršākais manieres tipa dekorējums ir «agaška». Dekora nosaukumu lietoja lokāli Kuzņecova fabrikās, un tas cēlies no tolaik izplatītā sieviešu vārda Agafija, Agaška. Uz priekšmeta attēlotā ziedu buķete pēc izpildījuma rakstura bija tuvāka majolikai nekā porcelānam. «Agašku» raksturo dekoratīvs, spilgts brīvu otas vai pat pirkstu triepienu apgleznojums ar stingri noteiktām krāsām zaļu, zilu, sarkanu. 

Kuzņecova fabrikā par vērtīgāko un sarežģītāko uzskatīja gleznošanu uz porcelāna. To raksturo rūpīgs izpildījums un tehniskā meistarība, kompozīcijas sarežģī tība un pilnīgs roku darbs. Vienkāršāku ziedu zīmēšanu sauca par apgleznošanu, kuras tehniskā kvalitāte varēja būt zemāka. Gluži vienkāršu zīmējumu vai atsevišķu operāciju izpildi apdarē dēvēja par dekorējumu. Ja vispirms uz priekšmeta virsmas uzklāja ar kādu mehānisku paņēmienu vieglas zīmējuma līnijas (piemēram, novilkumus no gravīrām) un pēc tam ieotēja ar krāsu, tad to sauca par izkrāsošanu. Ziedu glezniecība ar zīmējuma smalkumu un krāsu maigumu sevišķi izcēlās Kuzņecova firmas Rīgas fabrikas meistari. Tur pirmo reizi parādījās vijolīšu, liliju un meistarīgi izzīmētas ābeļziedu buķetes. 

Masu produkcijas trauku formas un dekorējums nemainījās gadu desmitiem. Te tradicionālas bija lodveida tējkannas, cilindriskas krūzes, tā sauktās apakštases «bļodiņas», pialas, augsti šķīvji. Trauku formas bija smagnējas, siluets un plastika nepiesaistīja īpašu uzmanību. Daudz aktīvākas bija krāsas un zīmējums, kas vizuāli pakļāva formu. Masu porcelāna emocionālais izteiksmīgums un mākslinieciskās īpatnības neapšaubāmi bija tuvi tautas mākslai, turpretī dārgākos izstrādājumos konstatējamas Rietumeiropas mākslas tendences (arī jūgendstils). Par spīti savai īslaicībai, jūgendstils bija viena no spilgtākajām parādībām Eiropas arhitektūrā un dekoratīvajā mākslā no XIX gs. 80. gadiem līdz XX gs. sākumam. Principā šis stils bija internacionāls, tomēr katrā zemē balstījās uz vietējām mākslinieciskajām tradīcijām. Tāpēc daudzos gadījumos tas ieguva izteiktu nacionālu no krāsu. Jūgendstilam raksturīga ziedu un viļņotu, plūstošu līniju izmantošana tīri dekoratīvos nolūkos, kā ari vienmērīgi, gandrīz bez niansēm klāti lieli krāsu laukumi, kas norobežoti ar stingri izteiktām kontūrām. Palielinoties laika distancei, arvien labāk saskatāms, ka jūgendstils ir atjaunošanās kustība, sacelšanās pret aklu pagātnes stilu atkārtošanu un laika garam atbilstošu jaunu formu meklējumi. Tas stimulēja gandrīz visu daiļamatniecības nozaru un industriālo mākslu attīstību. Šī stila piekritēji atbalstīja principu, ka mašīna ir mākslas jaunrades rīks, kas dekoratīvās mākslas darbus padara pieejamus visplašākajām masām. Kuzņecova fabrikā XIX gs 90. gadu beigās jūgendstils parādījās uzreiz kā dekoratīvo līdzekļu, plastisko formu un ornamentālo izgreznojumu summa. Visuzskatāmāk jūgendstils atspoguļojās tējas servīžu formās. Trauki it kā zaudēja statiskumu, izplūstot un paplašinoties lejasdaļā. Formas kļuva viļņveidīgas, nenosakāmi deformētas, savītas pa spirāli. Gludā porcelāna un fajansa virsma visbiežāk pazuda zem augu reljefa, kas pārveidoja ne tikai priekšmeta virsmu, bet ari formu. XX gs. sākumā mehāniskie izdaiļošanas paņēmieni, it īpaši dekolēšana pamazām sāka izspiest rokas apgleznošanu. Tas bija modes jaunums, jo gadsimtu mijā, kamēr valdīja jūgendstila ziedu apgleznojumi, pieprasījumu pēc dekola vēl pārāk neizjuta. 

Vēlāk, XX gs. 10. gados, kad porcelānā sāka dominēt neoklasicisma tendences, dekols kļuva būtiski nepieciešams Tas atkārtoja galantās XVIII gs Saksijas porcelāna pastorālās ainiņas un tālaika salona glezniecības sentimentālos sižetus. «Sižeta bildītes» parasti bija diezgan lielas, un tās pārnesa uz lielākajām plakanajām trauku virsmām, ierāmējot ar krāsu lenti vai vītni. Tas attēlu vēl vairāk pielīdzināja glezniņai, kas uztverama neatkarīgi no paša priekšmeta formas. Dekolēšanai izplatoties masveidā, arvien vairāk sāka ignorēt sarežģīto uzdevumu saskaņot trauka formu ar materiāla īpatnībām un dekoru, un tas noveda pie formālas porcelāna izgreznošanas ar novelkamajām bildītēm. Gandrīz vienlaikus ar dekolēšanu, var būt dažus gadus agrāk, sāka attīstīties aerogrāfa tehnika un šablons, kas bija tuvāks jūgendstilam, jo imitēja tam raksturīgo zemglazūras dekorējumu bez asām kontūrām: krāsas miglainība imponēja izplatītajām pirmssimbolisma noskaņām. No mehāniskajiem dekolēšanas veidiem vēl jāmin novilkumi no gravīrām, ko plaši izmantoja Kuzņecova fabrikās kopš to dibināšanas. Tas bija visizplatītākais pusfajansa un fajansa apdares paņēmiens. Izvēlēto zīmējumu iegravēja metāla plāksnē, tad uzklāja krāsu un pēc tam ar filca veltnīša un plāna papīra palīdzību to pārnesa uz priekšmetu. Te galvenokārt izmantoja zemglazūras krāsas melnu, zilu, sarkanu u.c. Šāds dekorējuma veids ir ļoti tuvs fajansa dabai. Apdedzināšanā mazliet izplūdušās līnijas kopā ar glazūras samtaino spīdumu padarīja zīmējumu maigu un siltu. Fajansa un pusfajansa izstrādājumu formas un dekori mainījās retāk nekā porcelāna izstrādājumiem. Tie bija vienkāršāki un līdzsvarotāki. Šķiet, tas tāpēc, ka fajansa un pusfajansa traukus nekad neuzskatīja par greznumpriekšmetiem un tos lietoja ikdienā. 

Raksturojot Kuzņecova firmas produkciju kopumā, jāuzsver, ka tai vairāk nekā jebkuras citas fabrikas ražojumiem trūka savas mākslinieciskās sejas. Tajā var atrast visdažādāko stilistisko rokrakstu maisījumu. Jesena fabrika gatavoja greznus, dārgus traukus un servīzes, iztopot pārtikušo sabiedrības slāņu gaumei. Te visnekaunīgākajā veidā, kaut arī meistarīgi, atdarināja franču un vācu porcelāna izstrādājumus, neuzrādot pat savu fabrikas marku. Šo trauku forma un dekors atbilda Francijā un Vācijā valdošajām jūgendstila tendencēm un prasībām, jo fabrikas darbības sākums un turpinājums pirmajā laikā sakrīt ar šo periodu. Jakša apgleznošanas darbnīca turējās pie tiem pašiem «mākslas» principiem kā Jesena fabrika, tikai tās produkcijas lielā kā daļa bija lētāka un mazāk grezna un paliekošu vietu pagātnes mantojumā neieņem.