Sieviešu ilgas bieži saistās ap stipri reālām lietām, bet ja šo ilgu piepildijums ir dailes apgarots, tad maigais dzimums atplaukst sevišķā priekā. Tā mēdz būt ar labiem porcelāna izstrādājumiem, pret kuriem, domāju, neviena sieviete nespēj būt vienaldzīga. Labu mākslinieku rokās porcelāna izstrādājumi bieži pārvēršas par formu un krāsu dzejām, kas visos laikos ļoti augstu vērtētas. Tā Meisenes porcelāna fabrikas slavenā meistara J. Kendlera darbus patlaban pielīdzina gandrīz zelta vērtībai. Porcelānu izgudroja un prata to apbrīnojami smalki apstrādāt senie ķīnieši jau tad, kad Eiropā to vēl nemaz nepazina.

Veiklie japāņi tomēr porcelāna masas noslēpumu izdibināja un vēlāk sacentās ar ķīniešiem smalkākos veidojumos. Labs porcelāns Japānā arvien bijis ļoti lielā cieņā, ko liecina arī sekojošais nostāsts. Kāds japānis, porcelāna mīļotājs un pazinējs, ceļojot apmeties viesnīcā, kur ieraudzījis kaķi lokam pienu no vecas un ļoti vērtīgas porcelāna tases. Viltīgais austrumnieks, gribēdams iegūt tasi aplinkus ceļā, ļoti uzslavējis runci un lūdzis viesnīcas saimnieci parādīt viņam lielu godu un pārdot tam dzīvnieku. Saimniece par dārgu naudu kaķi arī pārdevusi. Nu ceļotājs lūdzis pārdot viņam arī tasi, ar ko kaķi ceļā padzirdīt, bet šo šķietami niecīga vēlēšanos saimniece tomēr kategoriski noraidījusi, un ceļotājs bijis spiests tālāk doties vienīgi kaķa sabiedrībā. Vēlāk japānis sūtījis savus draugus, lai tie tādā pašā ceļā mēģinātu iegūt vērtīgo tasi, bet arī tie atgriezušies gan ar kaķiem, bet bez vērtīgā priekšmeta. Beidzot noskaidrojies, ka veiklā viesnīcas saimniece, kārdinādama ceļotājus ar savu veco porcelāna tasi, pārdevusi par dārgu naudu pāris simtu parasto kaķu. 

Pirmās ziņas par Ķīnas porcelānu, kā arī dažus paraugus Eiropā atveda 13. gadsimta beigās itāļu ceļotājs Marko Polo. No šī laika sakas liela sajūsma par dižciltīgo materiālu un tā sastāva meklēšana. Eiropa īstā porcelāna sastāvu 18. gadsimta sākumā atrada vācietis Betchers. Saksijas kūrfirsts Augusts 11, izšķiedis milzīgas summas karodams un Ķīnas porcelānu pirkdams, bija tuvu bankrotam. No tā viņu glāba vienīgi laimīgs gadijums. Berlīnē šajā laikā dzīvoja aptiekas māceklis Fr. Betchers, kas nodarbojies ar alķimiju un lielījies, ka zinot zelta taisīšanas noslēpumu. Baumas par Betcheru nokļuva Prūsijas karaļa ausīs, un izgudrotājs bija spiests no Berlīnes pazust. Viņš bēga uz Saksiju, bet arī tur par viņa nodarbošanos bija zināms. Uz robežas viņu apcietināja un ieslodzija Drēzdenes cietumā, kur tas pavadija vairākus gadus un 1709. g. izgudroja īstā porcelāna sastāvu, kas vēlāk lieliski uzlaboja Saksijas kūrfirsta finanses. Betchera atklājumam bija nepārredzamas sekas. Drīz vien Saksijas porcelāna fabrika Meisenē kļuva par vienu no slavenākām porcelāna izstrādāšanas iestādēm. Betchera noslēpumu izdibināja vēlāk citas valstis, kur arī nodibinājās pazīstamās porcelāna rūpniecības, kā: Sevras fabrika Francijā, ķeizariskā porcelāna fabrika Krievijā, Kapo di Montē fabrika Itālijā un c. 

Latvijā jau 97 gadus (1940. gada teksts) darbojas M. Kuzņecova porcelāna fabrika, kas savus izstrādājumus eksportē arī uz Indiju, Ameriku un mūsu kaimiņvalstīm. Porcelānu gatavo no baltā māla - kaolina, piejaucot tam laukšpatu un smalki samaltas smiltis. Pēc porcelāna izstrādājumu izžūšanas tos apdedzina, glazē un dedzina otrreiz ap 1400 gr. karstumā. Ja porcelānu apglezno, tad to dedzina trešo un, skatoties pēc krāsu ķimiskā sastāva, pat vēl vairākas reizes. Gadās arī, ka priekšmeti lielajā karstuma plīst un darbs tad jāsāk no jauna. Porcelāns ir dižciltīgs materiāls un prasa ļoti rūpīgu technisku apdari un gaumīgu veidojumu formās un krāsās. Tāpēc porcelāna fabrikās nodarbina arī gleznotājus, tēlniekus, zīmētājus un ķīmiķus. Šādā augsti kvalificētu darbinieku sadarbībā porcelāna izstrādājumi nereti pārvēršas par pieminekļiem, kas raksturo laikmeta mākslu, kultūru, gaumi un techniku. Arī M. Kuzņecova fabrikā porcelāna mākslinieciskā apstrādāšanā piedalijušies mūsu mākslinieki: Suta, Cīrulis, Šiliņa, Vasariņš, Struņķis un Bīne. Ilgajā darbā arī pašā fabrikā izveidojušies daži mākslinieciski apdāvināti spēki, piemēram, Anna Bistrova, kas strādā fabrikā jau 40 gadu un kuras darbiem liela piekrišana pat daudz redzējušo ārzemnieku — porcelāna cienītāju aprindās. No 1923. līdz 1925. gadam Rīgā pastāvēja latviešu mākslinieku: Sutas, Vidberga un Beļcovas porcelāna apstrādāšanas iestāde „Baltars", kuras darbi tagad skaitās par vērtīgiem retumiem.