Latvijas porcelāns

Ilustrēts žurnāls, Nr.1 (01.01.1927)
Autors - V. Penģerots
Keramikas rūpniecībai izejvielas Latvijā diezgan ierobežotas. Mūsu zemē līdz šim nav vēl atrasti nedz kaolīns, nedz fajansa, nedz ugunsdrošie māli. Tamdēļ arī visi līdzšinējie mēģinājumi radīt vietējo porcelāna rūpniecību nedeva ilgstošus panākumus un pat abas māla pīpju fabrikas (Arnolda un M. Kloca), kuras pa stāvēja Rīgā XIX. gs. pirmā pusē, darbojās samērā īsu laiku. Laimīgāks liktenis bija lielai M. Kuzņecova porcelāna fabrikai, kura nodibinājās 1843. g. Viņa, tāpat kā īsi pirms kara noorganizētā J. Jesena porcelāna fabrika, strādāja ar ievestām izejvielām. Latviešu sabiedrībā, kā pirms, tā arī pēc kara, valdīja uzskats, ka te varētu attīstīties vienīgi īpatnējas vienkārša māla podniecības, kurām izejmateriālu Latvijā diezgan. Šinī virzienā tad arī tika strādāts jau pirms kara, kad lielus panākumus ieguva J. Drandas (Smiltenē), A. Cīruļa (Jelgavā), P. Šteinberga (Rīgā) u.c. vienkāršie māla trauki. Pirmais no viņiem kļuva pat pazīstams ārzemēs un ieguva 1906. g. Turinas mājturības izstādē sudraba medaļu. Pasaules karš (1. Pasaules karš) un citi apstākļi šos pasākumus pārtrauca, bet tikko apstākļi uzlabojās, tika mēģināts atjaunot vecās pirmskara tradicijas. Tā kādu laiku darbojās mākslas podniecība“, mākslas traukus sāka ražot arī „Latvijas māls“. Pirmā no šām darbnīcām pēc kāda gada savu darbību pārtrauca, bet otrā pār gāja uz vienkāršo saimniecības trauku ražošanu, jo sabiedrībā aiz dažādiem iemesliem mākslas trauki neatrada vajadzīgā atbalsta. Pēc kara (domāts 1. Pasaules karš) darbību atjaunoja arī M. Kuzņecova porcelāna fabrika, bet tā ražo vienīgi tirgus preci, piemērotu visneattīstitākai mākslas gaumei. 

Likās, ka uzņēmumam, kurš ražotu īpatnējos mākslas traukus, Latvijā nav nekādas izredzes pastāvēt. Bet mēdz teikt, ka drošie iekaro pasauli. Tā tas bija arī šoreiz. Daži mākslinieki, kurus materiālā ziņā pabalstīja pazīstamā sabiedriskā darbiniece A. Ozoliņ-Krauze, 1924. g. aprīlī nodibināja Viestura dārza tuvuma nelielu darbnīciņu, kur sākumā bija domāts ražot vienīgi vienkāršos māla traukus. Darbnīcas technisko vadīšanu uzņēmās kāds no Krievijas iebraucis speciālists. Darbnīca jau pēc dažiem mēnešiem likvidējās. Arī šie pirmie mēģinājumi vienkāršā mālā ir ļoti interesanti, jo jaunie iesācēji (Romāns Suta un Aleksandra Beļcova) atteicās no mūsu agrāko mākslas podnieku tradicijām pārnest uz māla traukiem ģeometrisko latviešu ornāmentu, kurš, kā to pierāda viņa attīstība, ir piemērots vienīgi šķiedru vielu izstrādājumiem. Tas jau bija liels solis uz priekšu, jo ne tikai plašākās aprindās bet arī daudzu mākslinieku starpā, vēl valda uzskats, ka mūsu seno ornāmentu, vai arī atsevišķas viņa daļas var pielietot vienalga kādiem materiāliem. Daudz maz nopietna iedziļināšanās tautas mākslā turpretim rāda pretējo. Ģeometriskā ornāmenta vietā trauki tika pārklāti ar jaunradītām, tīri kornstruktīvām kompozicijām, kuras bija saistītas i ar viņu materiālu (apdedzinātu mālu), i ar viņu formu. Neraugoties uz pirmām neveiksmēm abi mākslinieki un viņu pabalstītāja nezaudēja dūšu. Viņiem vēl pievienojās grafiķis Sigismunds Vidbergs un tā paša gada decembrī lika likts pamats sabiedrības „Baltars“ porcelāna darbnīcai. Te patiešām vajadzēja būt lielai drosmei, jo porcelāna glezniecība ir viena no grūtākām lietišķās mākslas nozarēm un pie tam tā prasa lielus materiālus līdzekļus no darba organizētājiem un jau labi izkoptu gaumi un izpratni no publikas puses. Izgatavot porcelāna masu un līdz ar to arī pašus traukus jaunā sabiedrība nevarēja, jo tas prasītu veselas fabrikas ierīkošanu. Vajadzēja aprobežoties ar gleznojumiem uz jau gataviem fabrikātiem. Tika atmesta arī zemglazūru krāsu technika, jo tā prasa daudz komplicētāku ierīci, bet nedod tik bagātus un spilgtus efektus, kā virsglazūru glezniecība. Priekšmetu apdedzināšanu pēc krāsu uznešanas izved mufeļa krāsnī, kurā temperatūru uztur pie 600 960°. Apdedzināšana jāizved vairākkārtīgi, katrai krāsai īpatnējā temperatūrā. Plašākā publikā izplatīts uzskats, ka virsglazūru gleznojumi nav tik izturīgi kā apakšglazūru. Tās pilnīgi maldīgas domas, jo, ja apdedzināšana izvesta līdz vajadzīgai temperatūrai un uznestās krāsas sakusušas ar glazūru, tās turas pretī i mechaniskiem, i ķīmiskiem ārējiem iespaidiem. Ari lielākā daļa bij. Krievijas Ķeizariskās vai arī Sevras porcelāna manufaktūru gleznojumu izpildīta šinī technikā. Technisko pusi Baltars’a darbnīcā teicami nostādījis vecs speciālists savā arodā D. Abrosimovs, kurš kādu laiku darbojies arī Krievijas Ķeizariskā porcelāna manufaktūrā. Apstrādāšanai tiek ņemts Vācijas, Anglijas un pa daļai arī vietējais M. Kuzņecova baltais porcelāns. Savā īsā pastāvēšanas laikā, t.i. divos gados, darbnīca izlaidusi ap 300 lielāku priekšmetu, galvenā kārtā šķīvju, kuri darināti pēc apm. 140 atsevišķiem zīmējumiem. Atzīmējams, ka lielākā daļa trauku pagaidām izvesta vēl vienā eksemplārā. Kā jau minējām, pastāvīgi sabiedrībā darbojas gleznotāji A. Beļcova un R. Suta, un grafiķis S. Vidbergs. Atsevišķus zīmējumus bez tam vēl devuši gleznotāji E. Sveics un Lūcija Kuršinska (bij. Pēterpils Mākslas akadēmijas audzēkne). 

Pirmo reiz sabiedrība nāca atklātībā ar saviem trauku gleznojumiem Rīgas mākslinieku grupas izstādē 1924. g. decembrī, tad 11. latviešu lietišķās mākslas izstādē (1925. g. aprīlī) un tā paša gada vasarā savus pirmo 3 mēnešu izstrādājumus nosūtīja uz Parīzi Starptautiskai dekorātīvās mākslas izstādei. Tur tie guva necerētus panākumus: 2 zelta (vienu par technisko izvedumu, otru par S. Vidberga kompozicijām) un 1 bronzas (par R. Sutas koinpozicijām) medaļas, bez tam ļoti atzinīgas, varētu pat teikt slavējošas, atsauksmes parādījās visā presē. Tā Vācijas speciālais žurnāls „Die keramische Rundschau* rakstīja: «latviešu porcelānā laikmeta konstruktīvās tieksmes atradušas savu labāko izteiksmi*. Kāds poļu laikraksts izlaida sevišķu pielikumu, veltītu latviešu porcelānam u. t. t. Šie atzinīgie ārzemju autoritātu spriedumi mūsu sabiedrība uz pasākumu vēl vienmēr raudzījās ar lielu skepsi deva māksliniekiem jaunus spēkus un tie nenogurstoši turpināja uzsākto darbu. 1925 g. vasarā Baltars’a trauki bija izstādīti Starptautiskā zemkopības un rūpniecības izstādē Rīgā, nākamā gada vasarā (Dziesmu svētku laikā) bija jau iespējams sarīkot patstāvīgu izstādi Rīgā, kur mēs redzējām ap 100 dažādu priekšmetu, bet novembrī tā tika pārcelta uz Kauņu. Tur viņa izsauca lielu sajūsmu un savās atsauksmēs Lietavas kritiķi pat izsaucās, ka "latvju mākslinieki radījuši īstu prototipu nacionālai mākslai". Rudeni daļa trauku bija vēl izstādīta Valkā un Rūjienā, bet no šā gada janvāra tie apskatāmi sabiedrības telpās. No 1926. g. rudens pie darbnīcas arī atvērti porcelāna glezniecības kursi R. Sutas un D. Abrosimova vadībā. Apskatīsim tagad, kamdēļ šie porcelāna gleznojumi izsauca ārzemēs tik dziļu interesi un modināja pat lielu sajūsmu. Galvenais iemesls ir tas, ka viņi ir laikmetīgi un atbilst tagadnes modernā cilvēka prasībām. Jau sākumā mums nācās atzīmēt, ka Baltars’a dalībnieki atteicās no tautiskā ģeometriskā ornāmenta par labu krāsaini konstruktīviem izrotājumiem. Tā radās jauns tīri konstruktīvs ornāments. Viņā, no vienas puses, izteicās laikmeta tieksmes, bet no otras tas palika stingri nacionāls (R. Sutas «Latviešu dzīres*). Ārzemēs veco kultūras tautu saimē, kur porcelāna glezniecībā vēl vienmēr valda gadsimteņiem izkoptās vecās tradicijas, šie ierosinošie jaunradījumi atstāja lielu iespaidu un iekaroja Latvijai šinī nozarē cienīgu vietu. Beigās pakavēsimies pie katra atsevišķa mākslinieka personīgām īpatnībām. 

Visrosīgākais no viņiem ir Romāns Suta. Tikko minētā konstruktīva stila radīšana galvenā kārtā ir viņa nopelns. Pats par sevi saprotams, ka tas neradās pēkšņi, bet gan prasīja ilgu darbu, daudzus mēģinājumus. Kādu laiku mākslinieks tiecās uz tīro konstruktīvismu («Konstrukcija*, 1925.), bet tas tomēr izrādījās maz piemērots uzstādītām prasībām. Mēģināja strādāt naivi primitīvā tautiskā gaumē («Lauku prieki*, 1926.). Pēdīgi no šo abu stilu kopdarbības izcēlās konstruktīvi ornāmentālais stils. Sižetus saviem darbiem mākslinieks ņem gan no folklora, gan no citām tautas tradicijām («Kumeliņi, kumeliņi*, «Jātnieks*), vai arī pārstrādā literātūras un citus iespaidus («Matroža mīlestība*, 1925.; «Venēcija*, 1926.). Visur viņš tomēr paliek sev uzticīgs, jo visur izpaužas viņa īpatnējā izjūtas pirmatnējība un arī lielā ritma sajuta. Krasu gamma viņam ir ļoti bagāta, bet mierīga, bez lieka skaļuma. 

Aleksandras Beļcovas gleznojumiem piemīt lielākā dekoratīva tieksme. Tā parādās gan krāsu laukumu sadalījumos, gan pretstatos, gan dažādās viņu gradācijās. Pirmās kompozicijās viņai vēl trūkst viengabalainības un šķīvju centrālā daļa maz saistās ar malu ornāmentu („Māte", 1926. g. sākumā). Ar laiku šie trūkumi izzūd un kompozicija paliek arvienu nosvērtāka. Sižetu izvēle viņai daudz plašāka kā Sutām un tā iespaidojas gan no nēģeru un austrumtautu mākslas primitīviem („Nēģeru motīvs", „Kamielis" 1926.), gan no krievu svētbilžu glezniecības 1926.), gan arī izved tīri konstruktīvas kompozīcijas (Servise, 1926.). Kaut gan Latvija nav viņas dzimtene, to iespaido arī mūsu tautas motīvi (daudzi 1925. g. darbi), pie kam redzams, ka tie atstājuši uz viņu lielu iespaidu. Viņas īpatnības visvairāk izpaužas meistariskā toņu saskaņojumā. 

Sigusmunds Vidbergs arī porcelāna gleznojumos paliek uzticīgs savai lineārai grafikai. Viņa iemīļotākais tonis ir melnais un zelts. Retāk purpursarkanais, kobalta zilais, brūnais, vai vēl kāds cits. Savos gleznojumos tas attēlo kara iespaidus („Uz Libekas tilta", 1925.), iedvesmojas no Latvijas jaunradīšanas darba („Latvija", 1925.), bet biežāk izvēlas tīri dekoratīvus tematus („Servise“, 1925.; „Burenieks“, 1925.; „Mūzika", 1926.), vai arī tiecas uz erotiku (Pūdera doze, 1925.; „Dejotāja", 1926.). Lūcija Kuršinska devusi tikai dažus darbus tīri konstruktīvas kompozicijās. Arī Erasts Sveics darinājis dažus konstruktīvus gleznojumus. Labākais no viņiem ar savām maigām toņu pārejām „Osta“. Tāda īsumā bijusi šīs jaunās, bet mākslinieciski iedrosmīgas sabiedrības neilgā darbība, jau savu pirmo divu pastāvēšanas gadu laikā atvērusi mūsu lietišķai mākslai jaunus apvārkšņus un iekarojusi tai drošu vietu Vakareiropas tautu starpā.